PIČIŅU, PAČIŅU AUSTIŅĀM...
Kā ātri un efektīvi tikt vaļa no melniem punktiem uz deguna?
Ar ko bagāts Krustpils muižas parks?
Piecu elementu teorija
Kā tikt vaļā no pumpām!
IEELPA, IZELPA UN...
ĶERMEŅA VALODA
AUGU BAROŠANĀS
Zāļu tēju vēsture
Mazs ieskats Ājūrvēdas ēdienu kombinēšanā
Ķiploks
Ķiploks ir īstens superaugs un brīnumlīdzeklis pret ļoti dažādām kaitēm. Pateicoties savām garšas un ārstnieciskajām īpašībām, ķiploki bija zināmi un tika lietoti jau senajā Indijā, Ķīnā, Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Senajā Romā cilvēki uzskatīja, ka ķiploks piešķir spēku un drosmi.
Tajā atrodamās spēcīgās sēru saturošās vielas stiprina cilvēka organisma imunitāti, turklāt ķiploks ir labs vitamīnu B1, B2, B6, kā arī mangāna, kālija, fosfora, kalcija, joda un selēna avots. Ķiploka sastāvā ietilpst vairāk kā 100 vērtīgu vielu, vitamīnu, savienojumu un minerālu, savukārt lapas ir bagātīgs C vitamīna avots, tomēr pats nozīmīgākais sēru saturošais elements ir allicīns, kas cīnās ne tikai pret saaukstēšanās vīrusiem, bet arī pret botulisma un tuberkulozes baktērijām. Ķiploku medicīnā pielieto jau kopš seniem laikiem, pateicoties tieši tā plašajam pielietojumam ārstniecībā. Ķiploks palīdz mazināt iekaisumu, nonāvē dažādus vīrusus (piemēram, saaukstēšanās), palīdz atbrīvoties no cērmēm, samazina sliktā holesterīna līmeni asinīs, pazemina asinsspiedienu, uzlabo zarnu darbību, veicina gremošanas trakta darbību un arī vielmaiņu, ir dabisks antioksidants un palīdz cīnīties ar daudzām citām kaitēm.
Vislabāk ķiplokus lietot svaigus, termiski neapstrādātus un nelielās devās. No ķiploku ēšanas gan vajadzētu atturēties cilvēkiem, kuri ir jutīgi pret kairinājumu izraisošām vielām (kas izraisa, piemēram, gļotādas kairinājumu kuņģī un dedzināšanas sajūtu), kā arī uzmanīgi jālieto sirds slimniekiem. Jāņem vērā, ka, lietojot ķiploku profilaktiski, nevajadzētu pārspīlēt – pietiek ar 1-2 daiviņām dienā Dzērvenes
Dzērvene, kas pēdējā laikā pat tiek reklamēta, ir īsta brīnumoga. Dzērveni medicīnā un uzturā lietoja jau Amerikas indiāņi, turklāt no šīs ogas ieguva arī sarkano krāsu, kā arī kaltēja vēlākai lietošanai. Uzskata, ka dzērvenes nosaukums cēlies no tā, ka šādi ogas nodēvējuši pirmie eiropieši, kas izkāpuši Amerikā. Viņi uzskatīja, ka auga zieds, kāts, kauss un ziedlapa atgādina dzērves kaklu, galvu un knābi. Arī Latvijā dzērvenes ir zināmas un lasītas jau kopš seniem laikiem, jo Baltijas jūras reģionā valda pateicīgs klimats šo ogu augšanai brīvā dabā.
Šīs ogas sastāvā ir vitamīni A, C, B1, B2, un PP, tāpat arī kalcijs, dzelzs, kālijs, magnijs, organiskās skābes, pektīnvielas, minerālvielas un šķiedrvielas. Dzērvenes svaigā veidā lieto, lai mazinātu un ārstētu drudzi, klepu, urīnceļu infekcijas un arī galvas un acu sāpes, tās mazina temperatūru, uzlabo zarnu darbību, samazina asinsspiedienu, kavē nierakmeņu veidošanos, veicina apetīti, stiprina organisma imunitāti. Dzērvenes ir dabīgs antioksidants, tās palīdz mazināt iekaisumu, tostarp arī ginekoloģiskas problēmas, stiprina asinsvadu sieniņas, izvada no organisma smagos metālus un kaitīgas vielas, palīdz uzlabot fiziskās un arī garīgās spējas.
Ogas un tajās esošās vielas var arī saglabāt un izmantot visu gadu, ja no tām tiek iegūta sula, tās tiek žāvētas, vai sasaldētas. Lai arī nav novērots, ka dzērvenes būtu toksiskas, to pārmērīga lietošana (piemēram, pārmērīga daudzuma sulas izdzeršana) var novest pie caurejas. Arī ar dzērveņu lietošanu nevajadzētu pārspīlēt – pietiek ar vienu sauju svaigu ogu dienā.
Medus
Medu latvieši, kā biškopju tauta, jau kopš seniem laikiem ir lietojuši uzturā, lai stiprinātu savu imunitāti un cīnītos ar dažādām veselības problēmām. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo iegūtais medus kļūst vērtīgāks. Mūsu pašu medus ir krietni vien aromātiskāks, bioloģiski aktīvs, ar spēcīgākām īpašībām, un, pateicoties īsākām vasarām un neilgām ziedēšanas sezonām, darināts no koncentrētākiem ziedputekšņiem nekā vietās, kur ziedēšana ilgst visu gadu.
Medus sastāvā ir vienkāršie cukuri kā glikoze un fruktoze, tāpat, lai gan mazākos daudzumos, arī vitamīni B1, B2, B3, C, B5, B6, enzīmi, kalcijs, dzelzs, magnijs, mangāns, cinks, tiamīns, niacīns, riboflavīns, varš, fosfors, kālijs, nātrijs u.c. Medum piemīt antibakteriālas un prebiotiskas īpašības. To lieto elpceļu slimību ārstēšanai un arī profilaktiski. Medus paaugstina organisma pretestības spējas pret jebkuru ārējās vides ietekmi, tajā skaitā bakteriālās un vīrusu infekcijas iedarbību. Medus ir dabisks un veselīgs saldinātājs, tāpat arī enerģijas avots (dabiskie cukuri, glikoze un fruktoze), tas stiprina imunitāti, ir labs palīglīdzeklis ādas kopšanā, palīdz dziedēt ādas slimības, mazina čūlas, veicina zarnu trakta darbību, palīdz novērst klepu, kā arī palīdz cīnīties pret daudzām citām kaitēm.
Lietojot ārstniecībā, medu iespējams šķīdināt pienā, tējā vai kādā citā dzērienā, tomēr jāņem vērā, ka to nedrīkst karsēt virs 40 grādiem, jo tad zūd medus vērtīgās īpašības. Medu var lietot kopā ar svaigām maltām dzērvenēm vai to sulu.
Zāļu tējas
Zāļu tēju klāsts ir ļoti plašs, un dažādas zālītes ir paredzētas dažādām problēmām. Mūsu senči jau sensenos laikos ir bijuši ļoti zinoši mātes Dabas piedāvāto zāļu un dažādu dabas līdzekļu klāstā. Ne velti mēs esam zāļu tauta, kas dziļi sakņojas arī mūsu folklorā, tomēr zāļu tēju vēsture ir ļoti sena visā pasaulē.
Ne vienmēr sintētiskie medikamenti ir tie labāki, jo tie galvenokārt atvieglo simptomus, kaitē aknu darbībai, ne ārstē un stiprina imunitāti. Jebkurā gadījumā, zāļu tējas ir labs līdzeklis, lai cīnītos ar saaukstēšanās vīrusiem un to radītajām iesnām, klepu, drudzi u.t.t. Zāļu tējas palīdz no organisma izvadīt sārņus, liekos sāļus un spēcina. Ārstnieciskajās zālītēs ir sastopami alkaloīdi, ogļhidrāti, ēteriskās eļļas, miecvielas, dažādi vitamīni, minerālvielas, olbaltumvielas, fermenti u.c.
Viens no labākajiem pretsaaukstēšanās līdzekļiem ir kumelīšu tēja, jo tās sastāvā ir vitamīni B un C, kā arī dažādas ēteriskās eļļas. Vēl ieteicams lietot aveņu lapu, priežu pumpuru, liepziedu, timiāna, mežrozīšu ziedlapiņu, ķērpju tējas, kas mazina saaukstēšanās simptomus, veicina šķidruma izvadīšanu no organisma (arī svīšanu) un palīdz mazināt klepu.
Būtībā, slimojot nepieciešams lietot pēc iespējas daudz šķidruma, tomēr jāatceras, ka arī zāļu tējas ir ārstniecības līdzekļi, un tās nevajadzētu pārdozēt. Zāļu tējas ieteicams dažādot.
Mežrozīšu augļi
Nevajadzētu aizmirst par C vitamīna uzņemšanu arī profilaktiski, kas noteikti stiprinās imūnsistēmu un palīdzēs izvairīties no slimošanas. Mūsu pašu platuma grādos kārtīga C vitamīna granāta ir mežrozīšu augļi, kas turklāt ir arī bagātīgs vitamīnu B1, B2, K, PP, P, karotinaīdu, pektīnvielu, organisko skābju, miecvielu, kālija u.c. minerālvielu un mikroelementu avots. Mežrozīšu augļos ir krietni vairāk C vitamīna nekā ābolos un upenēs, un citronos.
Mežrozīšu novārījumi palielina organisma aizsargspējas pret nelabvēlīgiem ārējas vides apstākļiem, ir profilaktisks līdzeklis pret nogurumu, mazina dažāda veida iekaisumus un locītavu sāpes, palīdz pret nieru kaitēm, stiprina sirdi un nervus, regulē asinsvadu caurlaidību, labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, samazina holesterīna daudzumu, stiprina potenci un palīdz cīnīties pret citām kaitēm.
No mežrozīšu augļiem gatavo dažādus novārījumu, uzlējumus, sīrupus un eļļas izvilkumus. Saaukstēšanās laikā iesaka dzert tējas maisījumu, kuras sastāvā ir arī mežrozīšu augļi. Uzlējumu var gatavot no veseliem augļiem vai sasmalcinātiem mežrozīšu augļiem, kuri pirms žāvēšanas ir attīrīti no matiņiem un sēklām. Pīlādžogas
Arī pīlādzis jau kopš seniem laikiem ir ticis izmantots tautas medicīnā, pateicoties tā vērtīgajām ārstnieciskajām īpašībām.
Pīlādžu ogas satur ļoti daudz vērtīgus vitamīnus: C, B, A un E, tāpat arī vitamīnu P. To sastāvā ir arī kālijs, dzelzs, fosfors un magnijs un minerālvielas, lai gan saka, ka pīlādzis satur vismaz pusi Mendeļejeva ķīmiskās tabulas elementu. Pīlādžogas tiek izmantotas, lai stiprinātu novājinātu imūnsistēmu, mazinātu iekaisumus, paaugstinātu asins recēšanu, cīnītos ar sēnīti. Pīlādžogas ir antiseptisks līdzeklis, tas mazina asinsspiedienu, noņem vēdersāpes, lieto arī aizcietējumu gadījumā un hemoroīdu ārstēšanā, kārpu un pumpu noņemšanā. Pīlādžogas uzlabo atmiņu, dezinficē un tonizē žults un urīna ceļus. Tās lieto arī hemoroīdu, locītavu sāpju, kuņģa un zarnu trakta slimību ārstēšanā, tāpat arī, lai attīrītu organismu no dažādiem sārņiem.
Ogas var lietot dažādi apstrādājot: vārot ievārījumu, kaltējot, veidojot uzlējumus un arī novārījumus, kā arī svaigu sulu. Efektīvi un veselīgi ir dažādi ārstnieciskie maisījumi, kuru sastāvā ir pīlādžogas, jo tie iznīcina baktērijas, attīra gļotādu, kā arī aizkavē slimības attīstību organismā. Pīlādžogas var lietot kopā ar medu gan profilaktiski, gan saaukstēšanās gadījumā, tāpat arī lietot pīlādžogu ievārījumu pie tējas.
Jāsaka, ka pīlādzis var izraisīt alerģisku reakciju, un to jālieto uzmanīgi cilvēkiem, kuri cieš no kuņģa un zarnu trakta darbības problēmām.
Protams, nedrīkst aizmirst arī par upenēm, alveju, citroniem, greipfrūtiem, ingveru, apelsīniem, sīpoliem, dažādām ziedēm, sīrupiem, vilnas zeķēm, ievārījumiem, biezām šallēm, kāju mērcēšanu un visu ko citu, kas palīdz tikt galā ar saaukstēšanos vai, vēl labāk, no tās izsargāties.
Veseļojaties. :)
Комментарии
Отправить комментарий